DADŽA 4. numura 4., 5. lpp. publicējām interviju ar INDULI EMSI, bet te, kā jau solījām, varat izlasīt šīs intervijas pilno variantu, kurā varat uzzināt vēl dažu labu stāstu par bīstamajām delverībām bērnībā, studiju gados gāztajiem podiem un citas interesantas lietas, ko piedzīvojis LR Saeimas priekšsēdētājs.

Šoreiz stāsts būs par to, kā LR Saeimas priekšsēdētājs INDULIS EMSIS no kalna lejā ripināts un ka nekas nevar būt labāks par dzīvi komunālajā dzīvoklī. Vēl klāt īsa pamācība līgumu slēgšanā. Būtībā šī intervija ir par to, cik lielā mērā cilvēku var ietekmēt daba.

DADZIS: – Kāds jūs bijāt bērnībā? Vai darījāt blēņas?

Indulis Emsis: – Pilnīgi noteikti. Biju tāds lauku puika. Uz pilsētu devos ļoti reti un nejutos tur droši. Dzīvojām Vitrupes jūrmalā, meža malā. Tuvumā bija tikai kādas divas trīs kaimiņu mājas. Tā arī ir visa sabiedrība, kurā pavadīju laiku. Skola atradās kādus divus kilometrus no mājas, un es, vēl neejot skolā, jau pazinu skolu puikas, kuri uz to pusi gāja pa sila ceļu gar manu māju. No agra rīta līdz vēlam vakaram dzīvoju dabā. Apavus un nopietnāku apģērbu iepazinu tikai tad, kad sāku iet skolā. Līdz pat ziemai vienkārši plikas kājas, un viss. Atceros, ka vistrakākais bija vasaras iedegums, sasprēgājušās kājas, ciemos ejot, tās bija jāmazgā, bet drausmīgi sāpēja. Kamēr skrēju pa āru, nekāda vaina, bet, kad lika karstā ūdenī un mēģināja to melnumu dabūt nost, tad sāpēja gan! Kā jau teicu, biju tipisks lauku puika. Vecāki daudz strādāja. Tēvs bija zvejnieks, māte kopa zirgus kolhozā, abi bija ļoti aizņemti. Es biju jaunākais un centos tikt līdzi vecākajam brālim. Viņš bija septiņus, bet māsa – desmit gadus vecāka. Protams, man bija visur jāpiedalās. Dažkārt tas bija grūti, jo kājas par īsu un spēka par maz. Kad vairs galīgi nevarēju tikt līdzi, viņi mani paņēma un pastiepa uz pleca vai kā savādāk. Toties neko nenokavēju. Visu, ko viņi, tie vecākie, darīja, to es ar'. Dzīvoju viņiem līdzi. Bija ļoti interesanta un piesātināta bērnība. Lielie puikas taisīja dažādas, kā mēs tos saucām, podžigalkas jeb šaujamos ar sērkociņu galviņām. Izmantojām militāro tehniku, jo tas bija drīz pēc kara un virs jūras bieži notika aviācijas mācības, kurās lidotājiem bija jāšauj pa mērķiem. Aiz vienas lidmašīnas vilka tādas kā mākslīgas lidmašīnas, un citām vajadzēja šaut pa tām. Mēs bijām jūras krastā un dažreiz redzējām, kā pāršāva velkamo trosi un viss pūķis iegāzās jūrā. Mums, puikiem, protams, bija laime, kad dabūjām krastā to krāmu jeb atlūzas. No tām mēs visu kaut ko taisījām. Man vēl tagad ir vesela ķerra ar detaļām no tā velkamā pūķa jeb maketa. Mēs no atrastajām trubiņām paši taisījām arī šaujamos. Sākumā tās nozāģē, vienu galu aiztaisa ciet ar skrūvi un izborē caurumiņu, bet otrs gals paliek vaļā. To pietin pie attiecīgā spala klāt, sēru iekšā un galā pieliek vēl kādu skroti vai kādu metāla priekšmetu. Aizdedz sērkociņu un pa mazo caurumiņu pielaiž uguni zēvelei, un tad ar blīkšķi iet vaļā! Protams, tā lieta bija stipri bīstama, jo vienā reizē gadījās, ka tās zēveles likās par maz. Mājas pakšos atradām biszāles, piebērām tās klāt, un blīkšķis iznāca tik liels, ka nevis imitētā lode šāvās ārā pa stobru, bet gan viss stobrs jeb trubiņa gāja nost. Tam puikam, kurš šāva, rokā palika tikai pliks kāts. Tātad dzīvības riska augstākā klase. Reiz jūrmalā atradām izskalotu kara laika mīnu ar noņemtu detonatoru, bet iekšā bija tols. Sākām to skrubināt ārā un dedzināt ugunskurā. Mīna bija apaļa, pilnīgi lodveida. Atceros, ka mans augums salīdzinājumā ar mīnu bija tikai kādas divas trešdaļas un galva nu nekādi nesniedzās pāri. Protams, tā mīna mūs nelika mierā. Nu nevar par to nedomāt! Tāds materiāls, vai ne? Nu kā viņu tagad uzspridzināt?! Izdomājām, ka piebrauksim ar motocikliem. Brālis dabūja no tēva atslēgas. Kopā bijām kādi septiņi astoņi puikas, kas sadomājām to mīnu laist gaisā, bet sapratām, ka varbūt viņa tiešām sprāgs. Tāpēc ņēmām degauklu, samērcējām to benzīnā, vienu galu ielikām tajā mīnas daļā, kur bija izskrūvēts detonators, pielaidām auklai uguni, bet paši uz motocikliem un prom, cik ātri vien var! Mūsu plāns pilnībā neizdevās jo mīna nesprāga. Nebijām fiziku vēl tik tālu izmācījušies un nezinājām, ka vajag arī detonāciju. Mūsu mīna vienkārši dega ar ugunskuru iekšā ar tik lielu liesmu, ka pievakarē no mūsu mājas, kas atradās kādu kilometru tālāk, izskatījās, ka ir divas saules – viena rietēja jūrā, otra dega liedagā. Milzīgi spilgta gaisma! Protams, arī lieli dūmi. Kad viss izdega, izrādījās, ka augšā, kur bija koncentrējies karstums, mīnas apvalks bija sakusis metāla lāstekās. Kāds gan bijis karstums, ja metāls sakusis lāstekās! Vai zināt, kas ar šo mīnu notika pēc tam? Tolaik pirmās raķetes šāva kosmosā un bija modē viss, kas saistīts ar kosmonautiku. Mīnu novietoja kolhoza centrā, izkusušo vietu nolika uz zemes, kolhoza mākslinieki to nokrāsoja kā zemeslodi un uzlika virsū tādu kā stīpiņu, kurai klāt bija raķete. Tā šī mīna pārtapa par mākslas priekšmetu. Mēs darījām brīnumlietas tolaik, jo, kā jau es teicu, vecāki bija aizņemti, un puikiem, savvaļā dzīvojot, pietika dažādu ideju. Daļa no tām bija arī dzīvībai bīstamas. Bija braukšanas paņēmiens ar traktora vai smagās automašīnas kameru. Vispirms to piepūta, bet vidus caurumā ielocīja mani kā jau mazāko. Kamera visapkārt, un jāturas bija pie ventiļa. Tad lielākie puikas laida mani no kalna lejā, bet es iekšā sēžu, griezos, un viss! Dažreiz vēl viņi mēģināja ar riepu trāpīt kokā un tad skatījās, kā es lidoju. Bet, kad tās eksekūcijas beidzās, braucām pa kanālu, kas bija tikko izrakts, jo tolaik būvēja Tallinas šoseju. Tur mēs, puikas, ar tām pašām riepām plostojām. Biju tāds sīkāks un tik jutu, ka vienā brīdī esmu ūdenī un grimstu. Atceros to skatu vēl šodien, kā grimstu ūdenī un mazi burbulīši iet no manis uz augšu un pazūd gaismā. Tad vecākais brālis ienira lejā, sagrāba mani aiz čupra un izvilka ārā. Vispār mēs ļoti labprāt taisījām dažādus plostus un plostojām arī pa jūru. Gāja ļoti jautri. Vēlāk gāju Lāņu astoņgadīgajā skolā, kur jau visi puikas bija pazīstami. Man vienkārši šausmīgi patika iet skolā. Nevarēju sagaidīt, kad tur atkal tikšu. Tagad gan vairs neredzu šādu vēlmi iet uz skolu. Lūk, tāda bija tā bērnība. Esmu dzīvojis pilnvērtīgu dzīvi lauku vidē.

DADZIS: – Kā jūs nokļuvāt Rīgā un kādi bija pirmie iespaidi par lielo pilsētu?

I. E.: – Tā kā liecība bija pietiekami laba un gan pašam likās, gan arī skolotāji domāja, ka man ir dotības matemātikā, vajadzētu mācīties kaut ko vairāk šajā virzienā. Tādēļ māsa mani pieteica pirmajā vidusskolā, kur, lai tiktu uz 9. klasi, bija jāliek eksāmens. Man tas arī izdevās, un tā es, lauku puika, nonācu Rīgā. Tā bija pilnīgi cita vide. Tas bija ļoti grūti, jo no tādas lauku skolas ģimeniskās vides, kur visi cits citu pazina, nonācu tādā, kur valdīja atsvešinātība. Pilsētā ir pavisam cits gars, atturība un lepnums skolniekos un daudz lielāka savstarpējā konkurence – pilnīgi jaunas izjūtas. Pirmajā brīdī bija grūti iedzīvoties. Īpaši grūti gāja ar krievu valodu, jo laukos tā bija tomēr svešvaloda, bet Rīgas publika to pārvaldīja jau relatīvi brīvi. Tāpēc man krievu valodā pirmās atzīmes bija svītriņas, jo nevarēja vieninieku ielikt – nepietika. Tas jau bija progress, kad tiku līdz vieniniekam! Patiesībā tas vēl bija tikai grūtību sākums. Lauku skolā biju tāds pareizais puika, kas domāja, ka padomju sistēmas dzīves uzbūve ir tā pareizākā un labākā, bet Rīgas vidusskolā dabūju pilnīgi citu mācību. Ļoti izglītoti pedagogi pastāstīja lietas tā, kā viņiem bija oficiāli jāstāsta, un tad stāstīja, kā tas ir faktiski, un pabrīdināja par to skaļi nerunāt. Bija hipiju laiks, nepakļāvības laiks. Tātad garie mati, lielās kļošīgās bikses, milzīgi augstas zoles, bet mūsu skolā neko tādu nedrīkstēja atļauties. Bija jānāk gaišā kreklā, kaklasaitē, uzvalkā, matiem bija jābūt normālā garumā. Bet mans klasesbiedrs Haralds Elcers bija tipiskais hipijs, jaunās protestējošās paaudzes pārstāvis. Viņš nevarēja samierināties ar to, ka pie skolas durvīm dežurējošais skolotājs apturēja tos, kas nebija vai nu pareizi ģērbušies vai ar ne tādiem mati un teica – Ejiet atpakaļ un atgriezieties kā skolnieki! Haralds pa vasaru bija uzaudzējis matus un jutās lepns. Protams, kā ienāca vidusskolā, viņam saka – Atpakaļ! Un atgriezieties kā skolnieks! Tad Haralds atnāca atpakaļ nodzinis pilnīgi pliku pauri! Tagad gan vairs nevar laist iekšā. Bet iedomājieties, kādas ovācijas bija klasē, kad viņš atnāca atpakaļ kā skolnieks! Pats gan nebiju hipijs, lai gan labprāt viņu kustību novēroju un piedalījos visos notikumos. Šajā laikā es pamazām saindējos ar pretvalstiskām idejām un domām. Tā kā man ar krievu valodu īpaši neveicās, es savu niknumu pret iekārtu un krievu valodu biju sarakstījis krievu valodas grāmatā. Reiz bija jāraksta kontroldarbs un man vajadzēja drusku pašpikot no krievu valodas grāmatas. Skolotāja jau nav muļķe, ieraudzīja un grāmatu man atņēma. Tā vēl būtu pusbēda, bet viņa kontroldarba laikā sāka to grāmatu šķirstīt! Pati palika bāla, seja kļuva tāda kā cieta, parādījās sarkani pleķi. Jutu – nu nav labi! Izrādījās, ka grāmatā redzama visa mana šai tēmai veltītā māksla! Pirmo viņa izlasīja kā zārks salocītu un apzīmētu papīrīti. Viņa to ieraudzīja, sāka šķirstīt visu grāmatu – tur nu viss kaut kas par krieviem sarakstīts, dažāda atribūtika sazīmēta no Latvijas armijas ar trīs zvaigznītēm un visādi citādi grēku darbi redzami! Nu stundu pārtrauca, ziepes iznāca lielas, jo šo mākslas darbu viņa tiešām aiznesa uz stūra māju un nodeva čekai.

Pēc tam čekisti atbrauca uz māju un visas manas grāmatas konfiscēja, viss tika pāršķirstīts, pārskatīts, šo to tur vēl atrada. Mammu izsauca uz skolu, un bija ļoti, ļoti nopietna saruna, vai izslēgt mani no skolas vai neizslēgt. Trakums, ka ne jau es viens tur biju mākslinieks, manā grāmatā bija daudz līdzautoru. Tomēr uzņēmos, ka tas viss ir manis rakstīts. Klases audzinātājs Strazdiņš saprata, ka krievu valodas skolotāja pāršāvusi pār strīpu. Viņam izdevās nogludināt lietu tā, ka man tikai gada liecībā par huligānisku uzvedību vērtējumu samazināja uz divnieku, bet raksturojumā nebija nekas par politiku pieminēts, jo tad es augstskolā netiktu un tas būtu sabojājis dzīvi pilnībā. Bet labi, ka mūs nepieķēra, kad likām ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo tas taču turpat pie skolas! Ā, vēl vienreiz tiku pieķerts Ziemassvētkos baznīcā, un tas atkal bija piefiksēts. Protams, vidusskolas laiks bija arī manu pārvērtību laiks, kad sapratu varas attieksmi pret cilvēkiem.

DADZIS: – Kā veicās studiju gados?

I. E.: – Pirmais gads augstskolā mācību ziņā man bija ļoti viegls. Vidusskolas bagāža bija ļoti spēcīga. Varu izteikt vislielāko pateicību saviem skolotājiem.

Izvēlējos bioloģiju, jo tā man vislabāk padevās, un arī tāpēc, ka saistīta ar dzīvo dabu. Arī no augstskolas mani gribēja izmest. Šoreiz par to, ka mēs svinējām Studentu dienu, kas ir ļoti labā laikā – vienu dienu pirms Latvijas Neatkarības dienas, tātad pirms 18. novembra. Nevainīgi sākām svinēt Studentu dienu, tas vienkārši ievilkās un pārgāja Latvijas neatkarības dienas svinībās. Tā kā mēs Tālivalža ielas kopmītnēs bijām tādi bišķīt safārējušies , sākām likt sveces logos, vispār gāja jautri. Tas tika piefiksēts. Atkal biju nogrēkojies. Vēl mani pieķēra, kad biju apmānījis Padomju valsti vēlēšanās. Uzrakstīju zīmi ar lūgumu atļaut piedalīties balsošanā laukos. Savukārt tur neviens nezināja, ka man tāda zīme ir, un es nebalsoju nekur. Toreiz viņi ļoti skatījās līdzi un vienreiz konstatēja, ka neesmu piedalījies vēlēšanās divus trīs gadus. Tā man jau atkal piesēja politisko lietu. Dekāns Vimba izteica rājienu un pielika pie sienas paziņojumu, ka students nav piedalījies vēlēšanās un nav nesis karogu obligātos pasākumos, un vēl, ka biju pieķerts ar svecēm 18. novembrī. Cik atceros, man noņēma stipendiju. Sāku strādāt alus fabrikā Rīga pašā pilsētas centrā. Tur trūka darbaspēka, jo padomju vīrieši alus fabrikā nodzērās. Neviens nespēja vairāk par gadu izturēt. Strādāja tikai sievietes, bet viņas nevarēja pie konveijera uzlikt alus kastes. Tāpēc nāca studenti. Arī es strādāju pie slīdošās lentes un krāmēju alus kastes. Dāmas iemācīja man dzert siltu alu. Vēl līdz šai dienai to pieprotu – to spēj tikai retais! Tās sievas teica – Fui, aukstu alu? Nekādā gadījumā – saaukstēsies, slikts, negaršīgs! Silts alus ir vislabākais. – Tas bija silts, nevis remdens! Pilnīgi cita buķete. Es, protams, atcerējos, ka mani kopmītnēs gaida ļoti daudz studentu, kuri nestrādā alus fabrikā, bet kuriem arī garšo alus... Es to uzskatīju kā piemaksu, ja reiz alu neizdzeru uz vietas, varu paņemt to līdzi. Man bija liela soma, kuru pielādēju ar alus pudelēm. Lai sargam nekas neliktos aizdomīgi, somu paņemu uz viena pirksta un svilpodams viegli, nepiespiesti gāju cauri kontrolei.

Vēlāk pārmetos uz bioķīmisko preparātu rūpnīcu, kas atradās pie Teikas, tātad vēl tuvāk kopmītnēm. Tā bija rūpnīca, kur sintezēja dažādus bioķīmiskos preparātus, piemēram, citronskābi, un viņiem vajadzēja aparātu apkalpotājus. Tā kā mācījos bioloģiju, man bija priekšzināšanas un sāku strādāt par aparātu apkalpotāju pa naktīm. Bioloģiskās sintēzes process notiek apmēram nedēļu, kuras laikā aparātos jāuztur vienāds režīms. Jāgādā, lai mikroorganismiem pietiktu skābeklis, lai viņiem būtu pareiza temperatūra un pietiktu barības. Ja kaut kas sāk trūkt, tie dumpojas un nāk pāri malām, sāk putoties. Tad zinātniekiem atkal jāsāk process no gala. Tāpēc tika ņemti studenti, jo tie izprata šo procesu un varēja noregulēt aparātus. Es iemācījos tā sadzīvot ar aparātiem, ka pa naktīm varēju pamācīties un likties uz auss līdz rītam, un mani mikroorganismi visi bija dzīvi un labi darbojās, un par to vēl saņēmu algu! Bija milzīgs prieks strādāt rūpnīcā, saņemt algu un forši izgulēties. Tā es beidzu augstskolu.

Tad man pienāca prakse. Skaitījos biologs – ķīmiķis ar tiesībām pasniegt bioloģiju un ķīmiju skolā. Aizgāju uz 3. vidusskolu praksē, bet tur pēkšņi satiku savas vecās skolas direktoru, kurš mani aicināja uz 1, vidusskolu par skolotāju uz pilnu slodzi

Tā sāku savu skolotāja karjeru. Klasē bija daudz talantīgu bērnu, kas tagad ir sabiedrībā pazīstami cilvēki. Atklāju, ka skolā vēl no vācu laika bija saglabājušās milzīgas kolbas ar orgāniem, čūskām un citiem mācību līdzekļiem. Man ļoti patika analizēt šo veco uzkrājumu un izveidoju kārtīgu bioloģijas kabinetu. Daudz ko no tā izmantoju arī stundās.

Biju apprecējies jau trešajā kursā, tas ir, septiņdesmit trešajā gadā, ar savu tagadējo un vienīgo sievu Anitu, un mēs dzīvojām Tālivalža ielā, Universitātes kopmītnēs. Komandante iedeva vienu istabiņu diviem vien – sapnis! Neviens students nevarēja sev neko tādu iedomāties. Fantastiski! Iedomājies, pat izlietne bija! Arī galds un gulta. Pārējais gan jāsameklē pašiem. Viskaistākais, ko varu atcerēties savā mūžā... Tā gandrīz jau biju samierinājies ar savu skolotāja karjeru, kad nāca nākamais piedāvājums un prakse. Toreiz bija valsts sadale, un katru kaut kur nozīmēja. Vajadzēja domāt, kur mēs abi varējām palikt. Nevarēja taču vienu aizsūtīt kaut kur uz Daugavpili, bet otru atstāt Rīgā! Pieteicāmies, ka abiem vajag nosūtījumu kaut kur vienā virzienā. Viņi laikam neko tādu nevarēja atrast un iedeva brīvo sadali. Tas nozīmē, ka pats vari skriet un meklēt sev darbu. Viena iespēja bija palikt par bioloģijas skolotāju, bet otra – iet uz manu mīļo dabas aizsardzību. Es taču nevarēšu bez tā iztikt! 1973. gadā, kad nodibināja Gaujas Nacionālo parku, devos pie pirmā direktora jautāt, vai nav kāda brīva vietiņa. Viņš paņēma mani uzskaitē. Bet tad kaut kādā sakarā aizgāju Rīgā uz Kaļķu māju, kurā bija Mežsaimniecības problēmu institūts. Tur nodarbojās ar īpaši aizsargājamās dabas teritoriju izpēti un izveidi Latvijā. Institūtā teica, ka pagaidām brīvas vietas nav. Bet pēc kāda laika saņēmu izsaukumu atnākt vēlreiz, jo viņi esot dabūjuši vienu inženiera vietu.

Sāku strādāt par inženieri, vēl nepabeidzis augstskolu. Tur paliku piecpadsmit gadus un uzsāku savu zinātnisko karjeru Biju izaudzis no paša zemākā līdz ļoti nopietnam amatam – no inženiera līdz laboratorijas vadītājam. Tad pārgāju uz Salaspili, kur tolaik uzcēla lielo Silavu . Mums, biologiem, iedeva atsevišķu māju, kurā iekārtojām laboratoriju. Savācām cilvēkus, daudzi no viņiem tagad ir sabiedrībā pazīstami. Tā bija ļoti latviska vide, nacionāli orientēta, pašaizliedzīga un skaista. Algu gan maksāja vidēji trīs reizes mazāk nekā mūsu šoferim, kurš bija bez nekādas augstskolas, vienkārši ņem un rullē. Toties mana sieva strādāja skolā un saņēma vairāk. Viņa strādāja nevis parastā skolā, bet medicīnas skolā, kur pasniedza vācu valodu. Tā mēs kaut kā varējām tā iztikt. Sākumā dzīvojām pie radiem, tad Salaspilī uzcēla jaunu māju un mums piešķīra vienu istabiņu komunālajā dzīvoklī. Tik laba dzīve man nekad nav bijusi! Mēs ar sievu dzīvojām vienā, mana laboratorijas priekšniece Melluma dzīvoja otrā un divas jaunas meitenes trešajā istabā. Vienkārši sapnis! Pilnīga komūna! Virtuve viena, vannas istaba viena, ledusskapis viens, trauku komplekts viens, nekādas dalīšanas. Viss, kas atvests no laukiem vai nopirkts un ledusskapī, viss bija kopīgs. Bija ļoti jautri, nepiespiesti, vienmēr bijām laimīgi un apmierināti ar dzīvi. Grūti to iedomāties šobrīd, bet ticiet man, tolaik cilvēki dzīvoja fenomenāli. Mums nebija nekas no tā, ko kādreiz stāstīja par komunālajiem dzīvokļiem. Mums bija tāda saskaņa!

Man bija astotās markas moskvičs, ko uzdāvināja sievastēvs, un mēs to arī kopīgi nolietojām. Tolaik bija grūti dabūt rezerves daļas, trūka akumulatora. Tas izskatījās tā – no rītiem iznāk ārā visa mūsu dzīvokļa komanda, es sēžos pie ruļļiem un dāmas iestumj. Kad moskvičs sāka purkšķināt, visi sakāpa iekšā un braucām uz darbu. Mājupbraucot notika tieši tāpat. Tā es gadu nobraucu bez akumulatora. Visi strādājām Silavā , bijām viena kolektīva locekļi. Ja tur bija jubilejas vai kādi pasākumi, tad kā komanda vienmēr visus varējām nolikt uz lāpstiņām. Labāku par mums nebija! Arī tagad esam palikuši draugi.

DADZIS: – Tagad, lūdzu, izstāstiet kādu joku iz politiķa dzīves!

I. E.: – Kā jaunajam politiķim vides aizsardzības sektorā man vajadzēja vadīt dabas aizsardzības komiteju un vēlāk Vides aizsardzības komiteju. Mums bija jāsāk darbs pie līgumiem. Bija jāpanāk ar Lietuvu divpusējais līgums par savstarpēju zaudējumu atlīdzību. Ja kaut kas notiks vienā pusē, tad otra puse var pretendēt uz zaudējumu atlīdzību. Lietuvas galvenā problēma bija Mažeiķu nafta , kuras attīrīšanas iekārtas tolaik bija ļoti švakas. Dūmi nāca uz mūsu pusi, un iedzīvotāji bija ļoti neapmierināti. Protams, Lietuvas ministrs saprot, ka viņam tāds līgums nav vajadzīgs. Tā nu mēs runājām gan tā, gan šitā, bet nekādi to līgumu nevarējām noslēgt. Tad bija pasākums ar trīs Baltijas valstu ministru piedalīšanos. Mums bija tāda kā mazā Baltijas asambleja Tallinā. Braucu atpakaļ un domāju: – Nē, mums vajag to līgumu! Nu kā tur tagad lai izdara?! – Tolaik naudu taupīja un abas delegācijas no Tallinas brauca vienā busiņā. Teicu lietuvietim: – Ziniet ko, iebrauksim pie manis, es jums parādīšu, kur es laukos dzīvoju, un jūrmalu parādīšu . – Protams, bišķiņ dzeramais bija līdzi, uzkodu gan tā mazāk. Kad pirmā pudele pieveikta, tad jau varēja iet paskatīties uz jūrmalu... Tikmēr vēl viena pudele vaļā un tā lieta sāk iet jau pilnīgi uz jautro pusi. Es jutu, ka nu tik īstais brīdis līgumam klāt! Teicu ministram: – Nu paklau, paraksti to līgumu! Kad vēl mēs tik labā atmosfērā satiksimies... – Eh, dod šurp, parakstīšu ar! – viņš man atbildēja. Portfelis vaļā, papīri klāt, bet galda ta nav, jo mēs sēdējām jūrmalas smiltīs. Teicu savam departamenta direktoram: – Klausies, tu būsi galds! – Viņš noliecās četrrāpus, un mēs tos papīrus viņam uz muguras parakstījām. Lūk, tāds valstu sadarbības līgums, parakstīts uz muguras! Tas ir vienkārši fenomenāli, vai ne?

Otrs gadījums par līgumu ir vēl jautrāks. Drusku vēlāk mēs jau bijām iegājuši starptautiskajā apritē, mūs pazina, bijām neatkarīga valsts. Tolaik nāca starpvalstu palīdzība, konkrēti no Somijas. Mums bija jāparaksta līgums par lielu naudas summu, ko Somijas valdība piešķir Latvijai. Somijas Vides ministrijas delegācija Rīgā ieradās ar kuģi. Somi kā jau somi bija izmantojuši nakti pārbraucienā nu tik nopietni, ka delegācijas vadītājs ieradās ar milzīgi zilu aci. Izskatījās pēc jūras laupītāja! Bija sasaukta prese, televīzija, kameras, bet viņš ierodas ar zilu aci un vēl saka: – Mēs to līgumu esam pazaudējuši... – Nav līguma! Johaidī! Es teicu savam palīgam, lai atnes ādas vākus un baltus papīrus iekšā. Apsēdāmies pie galda, it kā pāršķīrām kaut ko tā, it kā teksts būtu, un... parakstījām baltu lapu! Ceremonija pabeigta. Somijas vēstnieks gan kaut ko bija pamanījis un visu laiku kaut ko tam manam departamenta direktoram klārēja . Viņš vienīgais aptvēra, ka kaut kas nav kārtībā. Toties man ir tik labas un siltas atmiņas no šīs sadarbības! Protams, mēs pēc tam pa pastu apmainījāmies ar parakstiem, līgums nekur nepazuda, to precīzi izpildīja un daudz labāk nekā jebkuru citu līgumu. Bet atmiņā vēl šodien palicis, kā mēs parakstījām tos papīrus prožektoru gaismā un tā zilā acs kā jūras laupītājam...

Jautru brīžu bija bez gala.

DADZIS: – Ko jūs novēlētu DADZIM un lasītājiem?